This slideshow requires JavaScript.
Slimnīcā, kur parasti slimnieki tiek ārstēti, es slimnīcas darbinieka rupjības rezultātā ieguvu kājas traumu. Sirds sāp par to, ka tā var notikt Eiropas Savienības valstī Latvijā.
VIDEO: LNT raidījums TAUTAS BALSS 13.09.2012 Tur lejā tai bantē vajag to klucīti pabīdīt uz 52:10 min, jo tas ir raidījuma pēdējais sižets.
Mana vēstule Austrumu slimnīcas valdes priekšsēdētājam V.Bokam un Latvijas Veselības ministrijai (nosūtīta 5.09.2012):
Labdien!
Esmu onkoloģijas slimniece, 1 grupas invalīde – 28.04.2011 izoperēts krūts vēzis (3B stadija). Patreiz vēl izeju ķīmijterapijas kursu. Vakar (4.09.2012) man bija kārtējā “ķīmija” Latvijas Onkoloģiskajā centrā. Pēc “ķīmijas” man bija jāapmeklē smags slimnieks, kas atrodas Gaiļezera galvenā korpusa 16. nodaļā 9. stāvā. Piegāju pie 2. stāva liftiem un iestājos pagarajā rindā (ap 12-15 cilv.), jo apmeklētājiem ir norādīts tikai viens mazais lifts. Ieraudzīju uz viena no lielajiem liftiem invalīdu zīmi un devos pie tā lifta. Kad lifts piebrauca, no tā sanitārs izstūma nestuves un es iegāju liftā, kurā bija liftnieks un teicu, ka man vajag braukt uz 9. stāvu. Liftnieks atbildēja, ka mani nevedīšot (ņepovezu). Es uzrādīju savu 1.grupas invalīdes apliecību, arī tas sanitārs ar nestuvēm vēl turpat atradās un liftniekam teica krieviski, ka mani jāuzved augšā. Es vēl rādīju uz invalīdu zīmi virs litta durvīm. Tad liftnieks mani brutālā veidā, sagrābjot pie kakla, sāka grūst ārā no lifta. Es no bailēm sāku kliegt: “Palīgā, palīgā, bet viņš mani ar tādu spēku izgrūda ārā no lifta, ka es nokritu un, sāpju dēļ kājā, paliku guļam uz grīdas. Liftnieks ar liftu aizbrauca, bet saskrējušie slimnīcas darbinieki izsauca sēdratus ar kuriem mani aizveda uz uzņemšanas nodaļas traumpunktu. Rentgenā tika konstatēts pēdas kaula lūzums un kāju uz 4 nedēļām ieģipsēja. Slimnīcā, kur parasti slimnieki tiek ārstēti, es slimnīcas darbinieka ŗupjības rezultātā ieguvu kājas traumu. Sirds sāp par to, ka tā var notikt Eiropas Savienības valstī Latvijā.
Ar cieņu, Silvija Skulme
Nesaņemot nekādas atbildes ne no viena iepriekš uzrunātā, sūtīju vēstuli Pacientu ombudam!
Mana vēstule Pacientu ombudam (nosūtīta 31.10.2012):
Sveiki!
Labi, ka atrakstījāt. Es visu šo laiku biju slima ar kaut kādu iesnu un kakla gripu, slikti jutos, bet šodien tomēr aizgāju uz ķīmiju kā varēju.
Tas mans stāsts sākās pavisam negaidīti un pat iedomāties nevarēju, ka kaut kas tik nelāgs var notikt Latvijas lielākajā slimnīcā.
No sākuma es pat neko un nekur negribēju rakstīt, bet mani draugi bija tik sašutuši, ka otrajā dienā pēc notikuma piezvanīja Austrumu slimnīcas valdes preiekšēdētājam, kur atbildēja sekretāre un teica, ka jāgriežoties Latvijas Onkoloģiskajā centrā. Beidzot, kad sekretāre tomēr pieņēma, ka notikums noticis Gaiļezerā nevis LOC, tad teica, ka iesniegums jāraksta uz V.Bokas vārda, bet jāsūta uz Ē.Kalniņa e-pasta adresi, ko viņa arī nodiktēja.Tad nu es uzrakstīju tekstu par notikumu liftā un sūtot Kalniņam, pieliku klāt CC arī LVeselības ministrijas adresi.
Dīvaini jau tas ir, ka tūliņ būs pagājuši 2 mēneši, bet man nav nekādas atbildes informācijas, ne no Austrumu slimnīcas, ne LVeselības ministrijas.
Šo lietu, pēc mana iesnieguma (4.09.2012), izskata Latvijas Policijas Rīgas Teikas iecirkņa inspektore Natālija Brūvere, tel. 67090975. Arī policijas slēdziens man vēl nav zināms, biju tikai izsaukta uz pratināšanu un pēc policijas nosūtījuma izgāju arī tiesu medicīnas ekspertīzi.
Iesniegumā Austrumu slimnīcas valdes priekšēdētājam es jau aprakstīju tikai notikumu pašā liftā, jo uzskatīju, ka tas ir kaut kāds ar slimnīcu nesavienojams atgadījums, bet pēc 13. septembra TV sižeta raidījumā “Tautas Balss”, sapratu, ka invalīdi Gaiļezera slimnīcā ir tik ļoti nevēlami un pat par traucēkli uzskatāmi. Tāpēc jau arī Gaiļezerā nav NEVIENA lifta invalīdiem (jeb kaut vai pie apmeklētāju lifta kāds invalīdiem palīdzošs uzraksts, jo starptautikska invalīdu zīme virs lifta Gaiļezerā ir tikai māneklis, kuru gan visā pasaulē neviens cits uzraksts neatceļ). Cik labi gan ir Gaiļezera personālam ar invaliditāti, jo viņiem ir savs invalīdu lifts.Interesanti, cik lielam personāla skaitam ir invaliditāte… Visas apmeklētāju lifta “priekšrocības” es izbaudīju, kad biju uz kruķiem.
Tagad jau arī tie notikumi vestibilā pie lifta un uzņemšanas nodaļas traumpunktā man vairs neliekas nekas ārkārtējs, bet parasta ciniska ikdiena:
Kad liftnieks mani izgrūda no lifta, viņš aiztaisīja lifta durvis un aizbrauca ar liftu no notikuma vietas, nesniedzot man nekādu palīdzību… (ja TV Kalniņš saka, ka liftnieku steidzīgi ir izsaukuši, tad kamēr es biju liftā, neko liftnieks par steidzīgu izsaukumu neteica un nekur nesteidzās…);
Pēc grūdiena es ilgi gulēju pie lifta uz grīdas (man likās, ka “ātrie” no ielas mani savāktu ātrāk), jo tie cilvēki, kas pie manis apstājās zvanīja un izsauca guļratus, gāja laiks, tad dzirdēju, ka guļratus nevarot dabūt, jo tie ir kaut kur tur pieslēgti un atslēgu nevarot atrast. Tad tie cilvēki sāka mani celt kājās, bet ar sāpošu kāju es nekur nevarēju paiet un mani atstutēja turpat pret lifta sienu. Kad nevarēja dabūt guļratus, teica, ka derēšot sēdrati. Tie nu atkal bija jāgaida. Kad sēdrati laimīgi tika atvesti, man palīdzēja tajos iesēsties. Tad mani kādu laiku veda pa koridoriem un kaut kur apstādināja ratus. Es tik dzirdēju: “Nu ko Jūs te viņu atvedāt?” Tad kāda sievietes balss atrada risinājumu: “Klausieties, tā taču ir trauma, vediet viņu uz traumpunktu!” Un mani atkal veda, veda, tomēr tagad gan pilntiesīgi varēju ar lielo liftu braukt…
Traumpunktā kopumā sabiju vairāk kā trīs stundas. Dīvaina sajūta bija, kad ārste iznāca koridorā, kur mani ar ratiem novietoja gaidīt, un man jautāja: “Vai Jūs esat tā sieviete, kura nokrita pie lifta un iespiedāt kāju lifta durvīs?” Biju pārsteigta par šādu notikuma interpretāciju un iebildu teikdama, ka liftnieks rupji mani no lifta izgrūda, ka esmu vēžiniece pēc “ķīmijas”… Daktere mani ļoti asā tonī momentā pārtrauca, teikdama, ka viņu neinteresējot kā un kas ar mani ir noticis, ka viņai interesē tikai mana kāja, kaut gan par kāju es viņai vēl neko nebiju teikusi. Novilku labās kājas zeķi un kurpi, daktere sāka spaidīt potīti visādās vietās un no dažādām pusēm un prasīja vai sāp. Nu sāpēt jau sāpēja. Tur bija arī liekas, ka studente, jo daktere tad viņai visas manipulācijas ar manu potīti atkārtoja un paralēli skaidroja kad, kam un kur jāsāp. Protams man atkal sāpēja… un vēl viss tas pēc nupat notikušās “ķīmijas”. Par šādu mācību procesu es netiku brīdināta un mana atļauja netika prasīta. Tad daktere teica, ka manai kājai ir jātaisa rentgens. Brauciens uz rentgena kabinetu izvērsās jo nepatīkams ar to, ka TĀ, kas mani (sēdratos) stūma, sauca TAI, kas nāca pa koridoru no kreisās puses, vai TAI nevarot iedot kādu cigareti. Protams, ka TAI no halāta kabatas tika izvilkta cigarešu paciņa. TĀ teica, ka viņai nēesot sērkociņu. Tad TAI teica, ka viņai esot šķiltavas, bet tām jāejot pakaļ. Nu tad es biju spiesta arī vēl sagaidīt, kamēr tika atnestas šķiltavas. Laimīgā kārtā mani atkal sāka stumt, tad atstāja lielā koridorā un “meitenes” fiksi devās pīpošanas virzienā. Pēc rentgena mani atkal atstūma pie dakteres kabineta durvīm traumpunktā. Es palūdzu, vai man nevarētu iedot kādas pretsāpju zāles, kaut vai Analgīnu. Man pateica, ka Analgīna nav, bet nosauca, citu zāļu nosaukumu. Teicu, ka man vienalga, ka tik noņem sāpes. Atbilde bija, ka to nozīmēšot daktere.
Tā nu koridorā pa tām stundām saskatījos un saklausījos viskautko. Viens pacients tika stipri sabārts par to, ka no viņa tekot ārā asinis un nu esot jāsauc sanitāre, lai sakopj grīdu. Vienu atveda gultiņā ar sistēmu tādā pusguļus 45 grādu leņķī. Viņš lūdza, lai viņam kaut kā palīdz, jo tā viņš atrodoties jau vairākas stundas un vairs nevarot izturēt, bet nekā, lika, lai tik tā sēžot. Tad tas pacients pateica viedus vārdus, ka viņš grib atteikties no šīs slimnīcas pakalpojumiem. Nu bija ko redzēt. Tā sievete ar skaļu dusmīgu bļāvienu iedrāzās ārsta kabinetā un to paziņoja. Momentā visa uzmanība tika pievērsta šim faktam, pēc brīža bija klāt vēl divas sievietes baltos halātos un paaugstinātā tonī skaidrojās ar šo pacientu…
Vēlāk no kabineta iznāca daktere un man paziņoja, ka man ir lauzts papēža kauls un jautāja, vai es gribot, lai man kāju ieģipsē. Protams, teicu, ja jau lūzums, tad taču obligāti jāliek ģipsis. Kad mani ieveda uz ģipsēšanu, es otrreiz lūdzu pretsāpju zālēs. Atskanēja: “jā, jā, daktere, daktere!”. Nu ģipša uzlikšanas prosess un rezultāts jau būtu atsevišķs stāsts. Lūdzu vēl trešo reizi, lai man remdē sāpes… Nu tad beidzot uz ģipsēšanas galda man kādas zāles iešpricēja. Gribēja špricēt labajā pusē, es teicu, ka man labajā pusē ir bijusi onkoloģiska krūts operācija un ka neko labajā pusē nedrīkst špricēt. Šis teksts netika ņemts vērā un man tika paziņots, ka onkoloģiskie dakteri neko nejēdzot… Tikai ar ļoti lielu lūgšanos un izmisīgu pierunāšanu man tomēr izdevās špices galu novirzīt uz kreiso muskuli.
Tad teica, lai saucot taksi vai radiniekus ar mašīnu (kruķus es varot tepat aptiekā nopirkt) un iedeva izrakstu un nelielu zaļu lapiņu (rēķinu – par ārsta konsultāciju, rentgenu un ģipša uzlikšanu) un teica, ka jāiet uz kasi samaksāt. Ar ratiem mani aizveda līdz kasei un tad pateica, ka rati vajadzīgi atpakaļ nodaļā un mani izsēdināja. Kasē man neko nelika maksāt. Tad, ar vēl palikušajiem spēkiem, uz vienas kājas aizlēcu līdz brīvajam krēslam… un tās dienas murgs bija beidzies,
Pārsteigums bija tad, kad es ieskanēju datorā Austrumu slimnīcas izdoto izrakstu. Palielinot burtus izlasījām, ka es esot nokritusi Latvijas Onkoloģiskajā centrā (LOC). Tas neatbilst patiesībai. Vai man kā Austrumu slimnīcas pacientei bija tiesības uzbraukt 9.stāvā ar Austrumu slimnīcas pacientu liftu? Kāpēc daktere falsificēja kājas lūzuma iegūšanas vietu? Mani viņa taču neuzklausīja. Lūdzu izlabot šo nepareizo ierakstu manā pacienta medicīniskajā kartē datorā un izsniegt man jaunu izrakstu ar pareizi norādītu vietu, kur kājas lūzums notika.
Arī tas, ka Kalniņš TV teica, ka liftnieks ir atstādināts no darba uz izmeklēšanas laiku, neatbilst patiesībai, jo tai dienā, kad mani policijā pratināja, inspektore teica, ka tas pats liftnieks turpat liftā strādājot.
Es apzinos, ka vēl jau visādas nepatiesības gāzīsies pār mani, jo es par šo gadījumu pastāstīju atklāti televīzijā.
Uzskatu, ka pareizi izdarīju, jo man vairs nav no kā baidīties, nāve jau tāpat man katru dienu stāv blakus.
Galvenais, ja izdotos sakārtot šo lifta problēmu Gaiļezerā un mazināt slimnīcas personāla (daļas) drūmo, pat brīžiem cinisko attieksmi pret cilvēkiem, it īpaši slimajiem.
Bet zivs jau sāk pūt no galvas…
Es lūdzu Pacientu ombudam aizstāvēt mani un pārstāvēt manas tiesības šajā lietā.
Lūdzu informējiet mani par lietas gaitu.
Šajā mājas lapā
http://dabitis.wordpress.lv/ var redzēt gan manas kājas (pirms un pēc ģipša) fotogrāfijas, gan 13.septembra Tautas Balss raidījuma video, gan izlasīt, ko es rakstīju twitterī par šo gadījumu.
Ar cieņu, Silvija Skulme
P.S. Teksts sarkanajā krāsā vēstulē ombudam netika ierakstīts, lai nebūtu tik briesmīgi lasīt. Es domāju, ka man atbildēs arī par situāciju traumpunktā… Bet nekā!
Pacientu ombuda atbilde:
Sveiki, Silvija!
Pēc tikšanās ar Gaiļezra galveno ārstu dr. Kalniņu, viņš paskaidroja, ka ir saņēmis Jūsu sūdzību, taču to uztvēris kā ierosinājumu/situācijas aprakstu, kas neprasa atbildi. Dr. Kalniņš informēja, ka konkrētais lifta darbinieks neatrodas štatā Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcā, taču šis liftnieks uz doto brīdi jau ir atstādināts no sava amata firmā. Viņš ieteica Jums vērsties ar iesniegumu pie konkrētās firmas (SIA “Recept-Holding Lifts”) priekšnieka Anatolija Kuļika (Pulka ielā 14, Rīga, LV – 1007), lai viņi attaisnotos un izskaidrotu situāciju.
Jauku dienu, “Pacientu ombuds”
Šodien (5.02.2013) biju Policijā uz 2. pratināšanu. Nu vispār jau šausmīgi, ka tāds notikums apaug ar tīšiem meliem no liftnieka puses. Un sanitārs, tāds nabadziņš – nekā vairs neatceras, neko nav redzējis un pasarg Dievs – neko pat nav teicis liftniekam… Un izrādās, ka man jau pirms lifta tika piedāvāti sēdrati, bet es esot atteikusies no šāda piedāvājuma. Ja jau tas tā būtu bijis, tad mani varētu uzskatīt par laimīgāko cilvēku, jo pēc “ķīmijas” es nu nekādā gadījumā nebūtu atteikusies. Izrādās, ka es jau pie lifta pienācu ar salauztu kāju. Redz ko, pēc liftnieka domām, vēžinieki var dabūt gatavu! Es to pati pat iedomāties nevarēju. Nu kas tie par gļēviem un vārgiem vīriešiem ar kuriem man liktenis tik neveiksmīgi lika uz īsu brīdi sastapties tai liftā?
Arī Policijas slēdzienu saņēmu (04.06.2013). Rudenī būs tiesa.
21.maijā esmu uzaicināta pie prokurores. Biju.
Šodien, 17.03.2014 bija tiesa. Sakarā ar vienas liecinieces neierašanos, tiesa tika atlikta uz 18.08.2014.
18.08.2014.g. nozīmētā tiesas sēde atkal tika atlikta, jo jau 2.reizi nebija ieradusies tā daktere – lieciniece, kura pat bija tiesu informējusi, ka šodien būšot. Rezultāts tāds, ka nākošā tiesas sēde ir nozīmēta tikai pēc 4 mēnešiem… “Foršā” daktere – tagad jau strādā citur nevis Gaiļezerā… Bet labākais, ka apmēram 1 stunda visai tiesai bija jāgaida tulks (latviešu – krievu val.), kas šo “svarīgo” ziņu pārtulkoja apsūdzētajam, kurš ir Latvijas pilsonis un kurš nesaprot latviešu valodu…
Dabītis 