INTELEKTUĀLĀ AUDZINĀŠANA

Šorīt (19.07.2012) Dabis iemācījās dot labo ķepu (komanda “SVEIKI“). Precīzi un perfekti. Dabis ir malacis, visu ātri saprata. Viņš grib un viņam patīk mācīties, bet varbūt, ka viņam ļoti, ļoti garšo siera gabaliņi…

Dabis māk jau atskriet pie saimnieka (komanda “PIE MANIS“), bet vēl no pavadiņas nelaižam vaļā.

Iesākām arī mācīties atnest (komanda “APORT“) bumbiņu. Jau saprata, ka jāskrien pakaļ bumbiņai un jāatnes saimniekam, bet vēl par ātru nomet to zemē. Tas nekas, tas tikai ir laika jautājums. Galvenais, ka saprata, ka jāatnes…

Paralēli (katru dienu) mācāmies kā pareizi šķērsot ielu gan pie luksofora zaļās gaismas, gan jebkurā citā vietā. Pienākot pie ielas saku: “SARKANS“. Tas nozīmē, ka jāstāv uz vietas. Tad saku: “Paskatamies pa kreisi, tad pa labi“. Ja māšīnu nav, tad saku: “ZAĻŠ” un ātri ejam pāri ielai. Ātri tāpēc, ka Dabis agrāk šad tad ielas vidū kaut ko sāka ostīt un man viņš bija jāpavelk. Tagad pie komandas “ZAĻŠ” Dabis pats ar prieku ātrā galopā aulekšo pāri ielai neapstājoties.

Komanda “FU” mums atskan, kad Dabis kaut ko mēģina no zemes pacelt. Nu jau vairs arī neko pat nemeklē.

Komanda “NEDRĪKST” visbiežāk skan, kad Dabis kaut ko grib sākt grauzt vai jau grauž (dvieli, kurpju šņores, Tēta zeķes, manu džemperi, diiegu spolītes, pildspalvu, plastmasas dakšiņu, Ingas mačalku uc.). Protams tā neatskan, ja tiek grauzti kauliņi, burkāni un zobu trenējošas mantiņas.

FIZISKĀ SAGATAVOŠANA

Pateicoties nepieciešamajām un regulārajām āra pastaigām, sunīti ir viegli trenēt arī fiziski. Katru rītu (pēc dabisko vajadzību nokārtošanas) Dabis kārtīgi un pat ātri ar Tēti izskrienas. Obligāts nosacījums, ka no celiņa līdz jūrai ir jāatskrien aulekšojot – komanda “HOP, HOP, HOP”. Tā es viņu pirmās reizes iedrošināju un tagad pats kā jūt smiltis, tā riktīgi ar prieku aulekšo… Ūdenī nebrien, tikai tad, kad jūt ka ir sits ūdens.

Pēc tam mēs kopā vingrojam visādi, gan ķepas kustinām, gan apļojam, gan purinām kā basketbolisti. Arī plaukstiņas un pirkstiņus izvingrinām. Tad atspiežamies uz pakaļkājām kā izdarot pietupienus, tad guļus uz muguras Dabis man atspiež ar pakaļkājām plaukstu it kā stieni cilātu. Un tā arvien vairāk un stingrāk. Tad seko līdzsvara vingrinājumi uz lielās bumbas (75 cm diametrs). Jau viņš stabili stāv un šūpojas visos virzienos. Dabis rīta rosmi jau ir pieņēmis kā savas dzīves visneatņemamāko sastāvdaļu un vairs jauniem vingrinājumiem nepretojas. Tas pats sakāms par neizbēgamu kāju mazgāšanu pēc āra pastaigām atnākot mājās, kā arī deguna un zobu vieglu tīrīšanu pēc rīta rosmes.

ESTĒTISKĀ AUDZINĀŠANA

Pirmo reizi, kad izgājām pastaigā Ziedoņdārzā, Dabis rūca uz katru suni gan lielāku par sevi, gan līdzīgu augumā. Tas mani darīja uzmanīgu, jo nekad nevar zināt kā tāda rūkšana un spalvas celšana var beigties. Te Jūrmalā, kad nāca kāds lielais suns pretī, es Dabi ņēmu rokās. Tā rūkšana un pat ieriešanās kādu laiku vēl turpinājās, bet nu jau ar maziem sunīšiem grib spēlēties, tik pavadiņa traucē. Bet nu uz lielajiem suņiem (ne visiem) jau vēl Dabis uzrūc, jo kā Sarmīte Pīka teica, ka laikam viņš vēl sevi nav redzējis spogulī…

Es šo visu uztveru mierīgi un vienmēr kā Dabis ierūcas saku: “NEDRĪKST“.