Galerija

Peldēšanas iemaņu attīstīšana mazam sunītim.

Man vienmēr ir paticis kā suņi peld. Tas izskatās skaisti un droši.

Kad man palika 15 gadi, man dzimšanas dienā mammas darba kolēģe uzdāvināja Boksera kucēnu Džoni. Džonis izauga liels, gāja skolā un peldēja uzreiz, kad iemetu ūdenī kociņu… Vienīgais no kā bija jāuzmanās, kad Džonis peldēja, bija viņa lielās un spēcīgās ķepas, jo peldot viņš tās intensīvi kustināja un, ja piepeldēja par tuvu, tad man uz ādas palika viņa nagu “gravējumi”. Tie gan tagad visi nu jau sen ir sadzijuši…

Pavisam savādāk man tagad ir ar Dabīti. Dabītis ir pavisam mazs (auguma ziņā un arī tikai 7 mēn.) sunītis un iemetot kociņu ūdenī nekas nesanāca, jo viņa acis teica: “Peldi kociņam pakaļ pati, jo jūrā es neiešu un tur nemaz nav tik silts”. To pašu izmēģinājām Lielupē (tur ūdens ir siltāks un pie krasta jau dziļāks), nekā – man līdzi ienāca, bet tikai, lai paslapinātu kājiņas nevis peldētu.
Mēs prātīgi darījām, ka nekur viņu ar varu nevilkām iekšā ūdenī. Es nodomāju, kad gribēs peldēt, pats ienāks un papeldēsies. Bet arī šīs manas domas neapstiprinājās, jo laiks gāja, ūdens bija pietiekami silts, bet Dabītis tik skrēja vai gāja gar jūru uz ūdeni pat neskatīdamies. Absolūti nekas neliecināja par viņa vēlmi peldēties.
Vakar nodomāju, ja jau viņš man labprāt ļauj mazgāt kājas, tad kāpēc to nepamēģināt darīt jūrā un pavisam neuzkrītoši. Tāpēc vakar, kad bija silta jūra, es uzdrošinājos uzsākt savu eksperimentu. Ienesu kā parasti padusē Dabīti pirmajā sēklī, pagriezos ar skatu uz krastu un pietuvināju viņa kājiņas pie ūdens. Dabis uzreiz sāka imitēt peldēšanas kustības un pirkstiņi atvērās kā mazas plezniņas. Tad sapratu, ka tā lieta ies un tā, turot ļoti uzmanīgi, viņu ieliku dziļāk ūdenī (līdz vēderam). Nu jau gāja šļakatas un Dabis kaut kā peldēja (protams, es viņu turēju). Kad ūdens palika seklāks no jūras viņš izgāja palēkdamies. Tā šādi mēs atkārtojām 3 x, lai sunītis nepaspētu pat sabīties, bet izrādījās, ka tas nebija nekas briesmīgs, jo šorīt jau Dabītis no dziļākas vietas pats drusku papeldēja (es gan drošības pēc tomēr savu plaukstu turēju zem viņa vēdera) un katru reizi pats izskrēja krastā. Jāpiebilst, ka no rīta ūdens jurā nemaz nav tik silts.
Dienas vidū jūras ūdens jau bija kā piens un tad nu mēs ar Dabīti riktīgi izpeldējāmies. Šoreiz es viņu ienesu lielākā dziļumā un palaidu lai peld. Viss notika, kājiņas skaisti kustējās, galviņa un ausis ārā no ūdens, kad sasniedza seklumu, tad pats atkal aulekšoja uz krastu. Krastā noskurinājās un pagriezās ar purniņu pret jūru un luncināja asti. Tā viņš agrāk nekad nebija darījis. Es, protams, pēc šāda viņa žesta sapratu, ka viņš atkal grib, lai nesu iekšā jūrā. Tā mēs atkal atkārtojām 3x, lai Dabīti nepārslogotu, jo riktīgā peldēšana sanāca apmēram 3x pa 4-5 metriem. Pēc tam slaucīšanās prieks zālē un smiltīs bija neaprakstāms. Jāsaka, ka izskrienot krastā Dabis nekur prom no ūdens negāja un nekādu nepatiku neizrādija. Šovakar atkal peldēsim tāpat, lai nostprinās iemaņa.

Bet es ceru, ka drīz Dabītis peldēs pakaļ kociņam vai bumbiņai un ar vislielāko prieku nesīs tos krastā savai saimniecei. Komandu “APORT” uz sauszemes Dabītis jau māk.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s